Home

Main Menu


Warning: Parameter 1 to modMainMenuHelper::buildXML() expected to be a reference, value given in /srv/disk5/216469/www/psiho.lv/Joomla/libraries/joomla/cache/handler/callback.php on line 100
Neļauties šantāžai PDF Print E-mail
Written by Administrator   
Wednesday, 28 September 2011 14:30
Neļauties šantāžai
Publicēts: Laikrakstā Neatkarīgā rīta avīze, žurnāliste Guna Puisāne, 15.03.2011.

Ne vienmēr ir iespējams tikt galā ar bērna kaprīzēm. Jau divu gadu vecumā viņš sāk attīstīt savu Es izjūtu un apzinās, ka var teikt arī nē vai es negribu. Kur ir robeža starp bērna vēlēšanos būt patstāvīgam un nekaunīgu manipulēšanu, un kā rīkoties, ja bērns šantažē vecākus, stāsta psihoterapeites Sarmīte Bambāne un Ilze Akmene.

Noteikt robežas

Bērna visatļautību nosaka vecāku norādītās robežas, ko bērns drīkst un ko nedrīkst darīt. Ģimenes psihoterapeite Sarmīte Bambāne uzskata, ka šīm robežām ģimenē jābūt skaidri formulētām. Ja tādu nav, bērns ar šantāžu pats mēģina noskaidrot, cik tad tālu var iet, lai vecāki pateiktu nē. Aizrādījumi varbūt mazajam nepatīk, bet tādā veidā viņš gūst drošības sajūtu un jūt, ka kāds par viņu rūpējas un interesējas.

«Mīlestība bieži tiek jaukta ar visatļautību, taču patiesa mīlestība ir savu robežu apzināšanās un otra cilvēka robežu cienīšana, nevis sevis zaudēšana. Nevajag baidīties mīlēt savus bērnus,» teic psihoterapeite Ilze Akmene. Turklāt mīlēt nenozīmē visu atļaut. Vecākiem jāmēģina noteikt, kas bērnam patiesi ir nepieciešams, kas - tikai mirkļa iegriba.

Vajag vienoties

Bērns jau agri sāk ievērot, ka viņam ir zināma ietekme uz vecākiem. Viņš raud, jo ir pārliecināts, ka viņu samīļos vai iegūs kādu labumu. Tas nav nekas slikts, protams, ja šis labums, ko bērns meklē, nesāk kļūt patiesībā viņam kaitīgs, piemēram, uz šantāžas pamata tiek dāvātas nevajadzīgas mantas, saldumi vai ļauts sēdēt pie datora vai televizora. «Svarīgi, lai abiem vecākiem būtu līdzīgi uzskati par audzināšanu. Savā starpā vajadzētu vienoties un pieturēties pie kopīgi pieņemtajiem lēmumiem. Citādāk, ja viens atļaus, bet otrs aizliegs, tas parāda, ka vecāku koalīcija ģimenē nav stabila, un bērnam radīsies izjūta, ka var manipulēt,» stāsta S. Bambāne.

Vainas sajūta

Ja bērns apzināti sāk šantažēt vecākus, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā ģimenes attiecībās. Psihoterapeite Sarmīte Bambāne aicina tādā gadījumā padomāt par šīm attiecībām un mēģināt saprast, kas īsti notiek un kā katrs ģimenes loceklis jūtas, kas varbūt pietrūkst. «Reizēm vecāki jūtas vainīgi, ka nepavada ar bērnu pietiekami daudz laika, un, iespējams, šī vainas sajūta rada bezspēcību, kas liek piekāpties bērna priekšā. Varbūt tās ir arī bailes no konfliktiem un strīdiem,» kāpēc vecāki ļaujas šantāžai, paskaidro S. Bambāne.

Veltīt uzmanību

Vecāki reizēm pieļauj kļūdas arī sava slinkuma dēļ. Lai nebūtu ar bērnu jāspēlējas, jārunājas un pats varētu, piemēram, skatīties televizoru, iedod bērnam konfekti vai kādu citu labumu, lai tas neraud. Bērns pie tā pierod un apzinās, ka vienmēr var panākt savu ar raudāšanu. Kā vērst to par labu, skaidro Ilze Akmene: «Ja bērns gāžas gar zemi arī veikalā, lai izdīktu kādu mantu, vecākiem būtu vēlams saglabāt vēsu prātu un, lai arī ir kauns no apkārtējiem, nevajag pamest bērnu vienu vai draudēt to darīt. Kad viņš redzēs, ka mamma vai tētis var izturēt dusmas un nepamet viņu, un arī nesteidzas sagādāt pieprasīto, nākamreiz viņam būs daudz mazāka motivācija rīkot publisku niknuma lēkmi, jo zinās, ka ar to neko lielu nevar panākt. Pēc tam mājās, kad emocijas ir noplakušas, vajadzētu par to izrunāties.» Psihoterapeite norāda, ka bieži sarunā vecāki atklāj, ka ar šādu rīcību bērni patiesībā vēlas viņu uzmanību, ieinteresētību un laiku.

Neatstumt

Pēc uzmanības alkst arī pusaudži, tāpēc situācijas, kad bērns draud ar aiziešanu no mājām, saka, ka ienīst vecākus, jo tie nedod naudu vai nelaiž uz ballīti, bieži vien ir tikai veids, kā pusaudzis pārbauda vecāku nospraustās robežas. Viņam, tāpat kā mazam bērnam, ir svarīga drošības sajūta, vai savējie sapratīs un neatstums, lai cik nejauki būtu izturējies. «Šī skarbā attieksme nav jāuztver burtiski, pusaudzis ar to cenšas it kā atdalīties no ģimenes un kļūt neatkarīgs, taču tajā pašā laikā tas ir arī kliedziens pēc uzmanības. Viņam ir svarīgi redzēt vecāku patieso ieinteresētību viņa dzīvē un arī cieņu pret sevi, un vecākiem tā ir jāsniedz,» uzskata I. Akmene.

Pēriens?

Ir dzirdēts, ka labākās zāles, kas izārstēs bērnu no nepaklausības, ir pēriens. Taču psihoterapeites uzsver, ka fizisks miesassods ir nepieļaujams un turklāt tas neatrisina problēmu, bet gan bērnu tikai iebiedē. «Tas ir traumējoši bērna pašcieņai, pazemo viņu un māca, ka agresiju var izlādēt fiziskā veidā uz citiem cilvēkiem. Ja pērts zēns, vēlāk nebūtu jābrīnās, ka viņš paceļ roku pret savu sievu; ja meitene, arī viņa nevis mēģinās izprast, bet fiziski iespaidos savus bērnus,» uzskata I. Akmene.

Sarmīte Bambāne domā, ka pēriens ir vecāku bezpalīdzības sauciens, kas situāciju var tikai pasliktināt. «Bieži vecāki pēc tam jūtas vainīgi un mēģina kaut kā izpirkt vainu, un tad atkal situācija iet ierasto gaitu.»

DER ZINĀT:

    Bērns sāk attīstīt savu Es izjūtu un apzinās, ka var teikt arī nē vai es negribu jau divu gadu vecumā

    Ģimenē jābūt noteiktām robežām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt

    Mīlēt nenozīmē visu atļaut

    Reizēm vecāki jūtas vainīgi, ka nepavada ar bērnu pietiekami daudz laika, un, izpērkot savu vainu, atļauj bērnam pilnīgi visu

    Ja bērns rīko niknuma lēkmes pat publiskā vietā, vecākiem jāapbruņojas ar pacietību un jāaizmirst kauna sajūta, un nedrīkst ļauties bērna šantāžai, lai tādā veidā parādītu, ka ar raudāšanu nekas netiek panākts

    Pēriens neatrisina problēmas, bet gan bērnu iebiedē un pazemo

BEZSPĒCĪBA. Reizēm vecāki jūtas vainīgi, ka nepavada ar bērnu pietiekami daudz laika, un, iespējams, šī vainas sajūta rada bezspēcību, kas liek piekāpties bērna priekšā.


 
 

Aptauja

Jūsu viedoklis par psihoterapijas lietderību?